Koks dzen saknes zemē, tiecoties arvien dziļāk, lai būtu pabarots un stabils, bet vienlaikus tas augšuptiecas debesīs, uz Sauli, arvien uz augšu, pret gravitācijas spēkiem. Arī cilvēks savā ziņā ir kā koks – tam vajadzīga materialitāte, lai piedzīvotu un izpaustu sevi šajā veidolā, un vienlaikus, tas augšuptiecas jeb atpakaļtiecas pie savas sākotnes, savas Gara saules.
Dzīvojot pasaulē, kur nereti dominē tikai materiālais plāns, šo tiecību dažkārt izdodas piemirst. Tad rodas ilgas, tiecības un vēlmes sevi piepildīt ar lietām vai citu cilvēku, vai pieredzēm, vai vielām… kas nu kuram… Tomēr, mazliet apbružājoties šajā pasaulē, tādā vai citādā brīdī nākas atzīt, ka ar šīm “horizontālajām” ilgām un tiecībām tā īsti nekad nav gana. Jā, kāpēc gan tā? Gudrie stāsta, ka ikkatrai cilvēciskajai būtnei tā vislielākā ilgpilnā brūce, uz kuras slāņojas visas mūsu attiecību un lietu ilgas, ir atrautība no Avota. Šī atrautība, lai gan tikai šķietama, vairāk vai mazāk rodas pēc noklusējuma, kad ierodamies šajā realitātē. Tā dod vajadzīgo spriedzi visām pārējām mūsu tiecībām un ilgām.
Savā ziņā šī klusā atrautības sajūta ir kā aicinājums. Tā viļņveidīgi pulsē, caur sajūtām un psihoemocionāliem stāvokļiem, visdažādākajām dzīves situācijām. Ir posmi, kad šī pulsācija ir stiprāka, ir kad vājāka. Ir cilvēki, kam šī pulsācija ir stiprāka, kam vājāka. Man personīgi pagāja labs laiks, līdz es sapratu, ka man šī pulsācija, šis Atpakaļceļa aicinājums ir visai brangs, un bija daudz un interesantu veidu, kā to jaunībā īslaicīgi aizstāt, sevišķi mūzikā, praktiskās utopijās un intelektuāļa anarhistiskos sapņos, un tās bija brīnišķīgas pieredzes, bet nu jau vairāk nekā gadus desmit es eju šo ceļu Atpakaļ. Tagad atskatoties, nākas secināt, ka ceļa sākumā es biju visai sarežģītā situācijā. Caur pirmajām vienotības pieredzēm – uz garīgo lepnību, uz savas mentālās miskastes ieraudzīšanu visā tās krāšņumā, uz emociju neprātu, uz nepareizām piesaistēm, uz fizisku sabrukumu… Uh.
Bet ne par to stāsts. Stāsts ir par Augšuptiecību. Vilkmi atpakaļ pie Dieva. Jā, es pa brīžam lietošu vārdu “Dievs”, ar to domājot neduālo totālo Absolūtu, Brahmanu, Dao, Dievišķo apziņu… Neatkarīgi no garīgā vai reliģiskās strāvojuma…
***
Mantras un lūgšanas šo gadu gaitā esmu skaitījis gana. Daudzus gadus mehāniski, ar dažām spilgtām pieredzēm, bet nu, šķiet, esmu atradis savu pieeju. Man tā šķiet visai laba, tāpēc vēlos ar to padalīties ar citiem. Tieši tāds ir šā raksta mērķis.
Pieeja pie manis ir atnākusi no personīgās prakses un prakses skolotāju vadībā gadu gaitā, kā individuālā pieredze un kā atskārsmes, kā sazipotas lejuplādes, ko pēc tam lēnām mēnešu gaitā atkompresēju, un arī kā tiešāka vai netiešāka iedvesma no virknes iedvesmas avotu: sevišķi tādiem autoriem kā Šrī Aurobindo, Rūdolfs Šteiners, Samuels Sagāns, Daskalos, Marks Rasmuss, Ibrahims Karims…
Metafiziska atkāpe
Sākšu ar nelielu metafizisku atkāpi par realitātes dabu, kā es to sajūtu un saprotu, kas iedos kontekstu manai pieejai.
Daudzi no mums noteikti ir mēģinājuši maģisko triku: pārmēru nemirkšķināt un mazliet perifēri (kā raugoties “maģiskās acs” attēlos, defokusēti) skatīties savās acīs spogulī vai otra cilvēka acīs. Ja neesat, tad pamēģiniet! Itin drīz pamanīsit, ka jūsu vai jūsu partnera seja sāk mirgot, maina vaibstus, aizpeld un reizēm pazūd pavisam.
Šī mirgoņa ir svarīga.
Ja esat meditētāji vai koncentrācijas spējas vingrinātāji, kas vaļā acīm meditē uz vizuālu objektu, noteikti esat piedzīvojuši ko līdzīgu. Sauksim to par “maijas mirgoņu”. Tā šoreiz gan nebūs meitene Maija, bet gan mūsu itin kā reālā, bet tomēr visai iluzorā realitātes matrica, tai skaitā fiziskā, proti: maija – Māyā.
Lūk, kā šo mirgoņu meditācijas vingrinājumu kontekstā jauki apraksta lieliskais mūslaiku skolotājs Marks Rasmuss, kurš māca Franca Bardona hermētisma + budisma tehnikas:
“For example, we can place a meditation object in front of us, put our hands over the meditation object and begin breathing Akasha into the object. We continue to do this until the object starts to flicker. It appears and disappears, where you can see through the object and then it reappears again. These flickers last a fraction of a second, but there is a clearer view straight through the object. This is as the mind goes into the Akashic substance of the object, and then the law of rhythm pulls you back to form, it appears and disappears. These are the first signs that you are able to produce Akasha within that object within the physical world and for it to begin to affect your perceptions. This stage is very important because this flickering in and out of form is what opens the door to spiritual light, to non-dual light.” [uzsvars mans]
Raugoties plašāk, viedie runā, ka visa mūsu realitāte ir šāda mirgoņa – tā nepārtraukti top par realitāti un atkal attop. Mirklīgos nanosekundi ilgos uzmirgojumos. Par to runā visu laiku apgaismotie, gan indiešu viedie – riši, gan pavisam nesen un ļoti jaudīgi – bioģeometrijas izveidotājs, mūslaiku smalko enerģiju ģeniālais arhitekts Ibrahims Karims. Lūk, no viņa izcilās, pavisam nesenās grāmatas “Hidden Reality”:
Dr. Karimam ir visai sarežģīts (ar saviem jaunvārdiem aprakstīts) realitātes “pulsācijas” apraksts, proti, ka realitāte nav statiska, bet pastāvīgi pulsē un uzmirdzot rodas no Absolūta kā divvirzienu toroidāla kustība. Katra šāda pulsācija rada gan ikkatra sīksīkā uzmirgojuma sākumu, gan beigas, un patiesībā tie ir pastāvīgi vienoti augstākā dimensijā, līdzīgi kā izstieptas elastīgas lentas gali, kas savelkas kopējā centrā.
Tas, ko mēs uztveram kā nepārtrauktu kustību vai stabilu formu, patiesībā ir bezgalīga šādu impulsu virkne, līdzīgi kā atsevišķi filmas kadri, kas rada nepārtrauktības ilūziju. Šie impulsi ir divvirziena: uz āru, uz daudzveidību tiecīgais centrbēdzes spēks pēc būtības ir mentāls, tas dažādo un projicē daudzveidību, proti, Dieva prāts darbībā, savukārt centrtieces spēks pēc būtības ir emocionāls, beznosacījuma mīlestībā iezemēts atpakaļceļš – visas esības atpakaļtiecība uz Absolūtu.
Tādējādi katra forma fiziskajā telpā ir arhetipisku “ideju” pulsējoša pagaidu kondensācija, kas divirzienu mentāli-emocionālā kustībā tiek nepārtraukti radīta un at-radīta, vienlaikus pastāvīgi noenkurota centrējošā neduālā kvalitātē – enerģijas kvalitātē, kas atrodama, piemēram, perfekta apļa centrā, vai spēka vietās, vai ko izstaro īsteni svētie (bioģeometrijā šo enerģiju sauc par BG3).
Lūk, daži citāti angļu valodā no šīs varenās grāmatas:
“The pulsating Psychons emerge from the background medium in multiple dimensions for an infinitesimally short time, like bubbles in boiling water, giving a surface appearance of stable absolute reality…’ un ‘Absolute reality as well as everything emerging from it is formed of temporary pulses emerging into being from deeper dimensions and the falling back out of reality.”
un
“The outward (centrifugal) diversifying force is mental in nature while the inward (centripetal) unifying force of attraction is emotional in nature.”, kā arī: “We can say that unconditional LOVE is the emotional force centrally pulling the heart to the Ziron.”
Kā arī:
“The Psychon pulse is at the center of the two-way spiraling bi-directional motion on the projected Ziron axis. The pulse produces the beginning and end at the turning point before it retracts into the Ziron center. The beginning and end points on this level are the turning points of the outward-inward moving spiral. These turning points manifest as temporary opposite unified complementary qualities before retracting back into the center, just like the end points on a stretched elastic band. In this mode of perception, the two BG3 points at the beginning and end of the linear flow of a line are one and the same as they are not within the linear flow of physical time-space. Following this concept, we will always detect the BG3 point at the center of the line where the line originated as a bi-directional pulse. A pulse therefore always originates from the vortex at its center. Beginning and end are always connected through their unified origin and continuously affect each other in their manifestation as a line of motion. Any motion is composed of endless such pulses emerging and disappearing in and out of several dimensions giving the appearance of permanency in each dimension. This is like the film strip effect where separate images project as a continuous reality. Every line drawn in the physical dimension is therefore a manifestation of the spiritual archetypal Psychon pulse creating a time-space Energy Key producing the time-space movement of the line in the physical dimension. This concept applies to all living systems in nature where the beginning and end of every life are interconnected and affect each other; their interaction activates a higher spiritual connection.”
Lūk, cits iedvesmas avots ar atšķirīgu, tomēr tik līdzīgu perspektīvu no visaugstākā līmeņa redzīgas dziednieces Barbaras Annas Brennanas:
The deepest dimension of our being is the core dimension in which the core star exists. The core star dimension is our natural divine source of life; it is the source of life within us. Both in the center of the core star and at its outer perimeter that stretches out infinitely is what I call the “black velvet void.” (See Figure 1–1.) The black velvet void is teeming with un-manifest life. It is full of unimaginable power; it is the source of all manifestation. This undifferentiated life exists within and all around us. It is the foundation of all that is normally called life, on all levels we know, including these four dimensions. When I perceive it with HSP, it is in constant motion, yet it is still. It is un-manifest, yet I experience more life there than in any of the four dimensions of the manifested levels of our being.
[..]
Moving out from this central area of no-thing-ness is the creation of light, the edge of creation from no-thing-ness into the manifestation of light. The core star light is the first manifestation out of the void and into individuality. It appears as a bright point of light that radiates out from us in all directions.
[..]
There is no disconnection
from the void of the core essence
to all else within your life.
The surging of your life force
and its manifestations
comes from this deep apparent emptiness.
You can find this deep, black, velvet void
within the center of every cell,
within every cell’s nucleus,
within the DNA,
always surrounded by the
supernova explosion of core essence
Vai indiešu mistiķe Anandamayi Ma:
“Find the One everywhere and in everything and there will be an end to pain and suffering.”
Manuprāt, svarīga un praktiski noderīga šajā visā ir šī atziņa: jebkam un it īpaši cilvēkam, kas apveltīts ar spēju apzināti veidot saikni ar Garu, ir iebūvēta a priori tiecība uz Avotu, uz Absolūtu. Mēs nepastāvētu, ja mums nebūtu šīs atpakaļtiecības (jeb augšuptiecības). Tā ir neatņemama, realitātē “iebūvēta” kustība: realitāte uzmirdz un atpakaļtiecīgi atgriežas Absolūtā. Pastāvīgi. Mūžīgi. Tā ir pēc noklusējuma. Turklāt šī tiecība ir nevis mentāla, bet beznosacījuma mīlestībā balstīta sajūtas tiecība, sirds centrtiece, tā teikt. Prāts ceļš = diversificējošs, centrbēdzes. Sirds ceļš = unificējošs, centrtieces.
Tāpēc mana pieeja, strādājot ar mantrām un lūgšanām, kuru “rezonanses taciņa” ved uz dievišķajiem, Absolūtam tuviem plāniem (piemēram, lūgšana Dievmātei vai mantras bodisatvām, vai eņģeļiem un svētajiem), ir itin kā ielēkt šajā realitātei imanentajā (proti, vienmēr esošajā) un sajūtā balstītajā atpakaļtiecības plūsmā un vienkārši ļauties.
Kā tas strādā?
Sākšu ar šo visai shematisko, no vienas vecas grāmatiņas aizlienēto un manis mazliet “uzlaboto” attēlu, priekšstatam.
Ja jums gadījies kaut nedaudz iekāpt garīgo prakšu un ezotērikas lauciņā, ar attēla apakšējo daļu visam vajadzētu būt skaidram: ierastie enerģijas centri – čakras –, auras smalko ķermeņu slāņi, ārpusķermeniskās soul-star un earth-star čakras… Un vertikalitāte – mūsu “centrālais kanāls”, kas mūs gan iezemē Zemes centrā, gan arī savieno ar visaugstākajiem Gara plāniem, kas shematiski atveidoti attēla augšdaļā.
Tieši spējai sajust savu vertikalitāti ir teju vislielākā nozīme – kad cilvēks lūdz vai skaita mantru, viņš to nekad nedara uz leju vai horizontāli. Apziņa vienmēr automātiski iet uz augšu, tā augšuptiecas. Diez kāpēc? 😊
Un šajā centrālajā asī pastāvīgi notiek divvirzienu plūsma, līdzīgi kā pašas realitātes mirgoņas mirklīgajos uzplaiksnījumos, tā ir iebūvēta, imanenta atpakaļsaite ar Garu. Tā vienmēr pastāv, pat ja jūs šajā posmā izvēlaties to nejust… Taču ikkatra jūsu šūna ir ar šādu atpakaļsaiti. Pretējā gadījumā tā nepastāvētu. Tā uzmirdz materialitātē un atgriežas Absolūtā ik mirkli. Jo Gars ir avots. Absolūtā Apziņa ir pilnīgi nemateriāla. Materialitāte ir tās fraktāla gala izpausme.
Šo atpakaļsaiti var iemācīties sajust. Pirmkārt, tas nozīmē sajust savu vertikālo asi – Gara vertikalitāti, stiprināt to, un tad sajust šo atpakaļplūsmu. Un tad – ielēkt tajā un ļauties.
Tieši šī pieeja, manuprāt, ir visefektīvākā lūgšanām vai mantrām, kuras sakņojas Absolūtam tuvos dievišķos plānos (tie shematiski attēloti iepriekšējā attēla augšdaļā). Caur lūgšanu, caur vertikalitāti un augšuptiecību jūs veidojat rezonanses “taciņu” ar attiecīgās gaismas skolas egregoru un dievišķajām būtnēm, un, kas pats svarīgākais, savu Garu.
Un paradoksāli, vislabāk tas strādā, nevis tiecoties uz augšu ar gribasspēku un mentālo fokusu, kā pret straumi, bet gan vienkārši sajūtot jūsos iebūvēto atpakaļplūsmu uz Garu un tai ļaujoties. Tā darbs ar mantrām kļūst desmitkārt spilgtāks, tiešāks, savienotāks… Nemaz nerunājot par svētlaimes sajūtu, kas rodas, jūsu enerģijas ķermeņiem rezonējot ar šiem augstākajiem plāniem, apziņas laukiem un Skolotājiem.
Konkrētās metodes apraksts sekos, bet, lai tā sāktu kaut nedaudz strādāt, ir vairāki priekšnosacījumi.
Metodes priekšnosacījumi
1. Prāta klusums.
Spēt kontrolēti nonākt klusa prāta stāvoklī sākotnēji ir visai tehnisks uzdevums, tā nav nekāda maģija. Ar pareiziem vingrinājumiem kāds to varēs sasniegt pāris mēnešu laikā, bet kādam tas prasīs mazliet ilgāk. Bet tas ir absolūti izdarāms.
Mans prāts ilgus dzīves gadus bija totāls haoss, pilnīga putra. Un ilgu laiku manas “meditācijas” tā arī izpaudās – raustīga, ieciklējusies mentālā miskaste ar dažiem enerģētiskiem blakusefektiem. Kādā brīdī sapratu, ka bez prāta pārvaldības nekur tālāk netikt, tāpēc sāku meklēt šajā virzienā – izmēģināju virkni prāta treniņa metožu: no budisma tehnikām līdz Mouni Sadhu grāmatiņām par koncentrēšanos, līdz Franca Bardona hermētisma mācībai…
Man kā rietumniekam personīgi vislabāk nostrādāja Franca Bardona “Initiation into Hermetics” 1. pakāpes mentālie vingrinājumi.
Metodes detalizēts apraksts ir sniegts šā raksta beigās1.
2. Spēja sajust savu vertikālo asi.
Cilvēki, kas nejūt savu enerģijas ķermeni un tā struktūras vienkārši nekad nav vēlējušies tam pievērst savu uzmanību vai nav bijusi tāda iespēja. Tāpēc … iesākumā vienkārši iztēlojies, ka caur tevi iet bezgalīgi augsta vertikāla ass un mēģini to sajust kā vertikālu pavedienu vai gaismas stabu. Šī jušana ir enerģētisks “muskulis”, ko iespējams uztrenēt.
Mēģini “pastaigāt” augšup-lejup. Mēģini sajust, vai kādā vietā nav šaurības sajūta. Mēģini sajust plūsmu augšup, un plūsmu lejup… Ļoti efektīva un mazliet paradoksāla metode ir ar apziņu uziet, cik augstu vien iespējams, un itin kā “pavilkt sevi no augšas”… Jo pati būtiskākā tava daļa jau tur ir, tā tur vienmēr ir bijusi!
Tātad sajust šo vienmēr esošo Gara atpakaļvilkmi no augšas. Pieejas ir dažādas.
Vēl viens būtisks aspekts ir augšējo centru (sevišķi kroņa čakras) atvērtība – arī ar to var un vajag strādāt, vēlams, zinoša skolotāja vadībā.
3. Tiecība uz Dievu.
Nevis, lai lūgtu kaut ko sev (naudu, veselību, attiecības), bet vienkārši, lai pabūtu Mājās. Pasildītos pie sava patiesā pavarda. Vai, lai aizlūgtu par citiem.
Atgriezīsimies pie sākumā sniegtā metafiziskā apraksta par realitātes matricas elementu mirklīgās parādīšanās divvirziena kustību: par mentālo, projicējošo, diversificējošo spēku, esībai uzplaiksnot realitātes matricā, un par emocionālo, centrtieces atpakaļceļa plūsmu, tai atkal atgriežoties pie Absolūta.
Gluži tāpat notiek arī cilvēka arhetipā: ikkatrā tavā molekulā pastāv gan pēc savas dabas entropiskais, uz daudzveidību tiecīgais centrbēdzes radīšanas spēks, gan centrtieces atpakaļceļš pie Absolūta.
Un augšuptiecoties, ar sirdi, ar beznosacījuma mīlestību, bez prasībām, bez lūgumiem, atpakaļ uz Absolūtu, ļaujot sevi nest šai dabiskajai tiecībai, tu spoguļo šo realitātes centrtieces spēku, un tas palīdz ieslēgt pilnīgi citu rezonanses un komunikācijas līmeni.
Jo redzi, gaismas hierarhiju kontekstā, mēs esam kā mazi bērni, neapzināti, kā skudras, kas neredz tālāk par savu pūzni, kamēr šīs diženās gaismas būtnes un apziņas formas darbojas pilnīgi citos esības līmeņos un apmērā.
Mēs nevaram tiekties pie eņģeliskām būtnēm no savas ikdienišķās mentālās apziņas un cilvēciskajām iegribām, no sērijas: “Hei, Mihaēl, kā iet, palīdzi! Izdziedini manu slimo gūžu! Un vispār – mans vīrs neiet uz baznīcu, bet nodarbojas ar cigun, salabo viņu!
Lūdzot konkrētas lietas, tiecoties no sava ego, nevis kultivējot vispārēju augšuptiecību pie Avota, tu cita starpā riskē piesaistīt arī ne pārāk noderīgus savienojumus.
Mums ir jāizmanto teju vienīgais patiesais kopīgās rezonanses spēks ar šīm eņģeliskajām būtnēm, proti, mūsu universālā atpakaļtiecība uz Absolūtu. Un jo stiprāk mēs tiecamies pie Dieva, jo labāk spējam rezonēt ar šiem visaugstākiem spēkiem, kuru tiecība uz Dievu ir absolūta.
Vai vari iztēloties, cik ļoti erceņģelis mīl Dievu un tā radīto pasauli, tai skaitā šo Zemi un visus mūs? Kas notiks, kad tu sajutīsi kaut simto daļu no šīs bezgalīgās mīlestības?
Tieši mūsu augšuptiecība ir tas, kas mūs padara “redzamus” un tuvina kopīgas rezonanses iespējai, lai caur mantru vai lūgšanu kopābūtu ar šiem spēkiem Absolūtajā gaismā.
Tieši tāpēc skaitīt mantru vai lūgsnu ar beznosacījuma augšuptiecību, caur sirdi, ar mīlestību ir vislielākais spēks!
Ja tev nav pieredzes satvara tam, ko nozīmē “mīlēt Dievu”, tad tev noteikti ir bijuši brīži, kad esi bez nosacījuma mīlējis visu pasauli, vai dabu, vai savus bērnus, vai otru pusīti… Tad izmanto šo sajūtu. Ja tev ir bērni, tam vajadzētu būt ļoti viegli. Vienkārši mīli “uz augšu” ar to beznosacījuma mīlestību, ko jūti pret savu bērnu.
4. Ļaušanās. Kontroles atmešana.
Centies nereaģēt uz fenomeniem, ja tādi parādās. Ļauj tiem būt, neiesaistoties. Jā, pirmās reizes tie tevi pārsteigs nesagatavotu, pēc tam pieradīsi!
Ja parādās mirdzošas gaismas vai “stroboskops” iekšējā redzē vai rodas dažādas enerģijas kustības organismā, vai spiež galvvidus, vai dzirdamas skaņas, vai redzi būtnes, ģeometriskas formas, ainavas, notikumus, struktūras…, vai parādās eiforija, vai gluži pretēji – sāpes… ļaujies un paliec apziņā perifērs, proti, vienmēr saglabā sevi tajā klusajā fonā, ko, cerams, esi apguvis tīra prāta treniņā.
Jebkāda reakcija tevi, visticamāk, iemetīs atpakaļ ikdienišķajā prāta režīmā un rezonanses saikne, ko vēlies izveidot un noturēt, kļūs blāvāka vai izgaisīs pavisam.
Vienkārši notver augšupceļošo atpakaļplūsmas sajūtu un ļaujies. Praktizējot lūgšanas un mantras no tīrām gaismas skolām, ar tevi var notikt tikai labas lietas. Ja vēlies, novērotos fenomenus un atziņas vari pierakstīt un apdomāt pēc prakses.
5. Tava rezonanse ar konkrēto gaismas skolu.
ažas gaismas skolas burtiski gaida, kad atjaunosi kontaktu ar tām – tu esi spēcīgi praktizējis iepriekšējās dzīvēs tajā vai citā skolā, tāpēc atjaunot rezonansi būs viens klikšķis un pieredzes būs tiešas un spēcīgas un, iespējams, kļūsi par attiecīgās gaismas skolas mācības nesēju šajā dzīvē, vai dziednieku, vai…
Ar citām skolām attiecības, iespējams, būs jāveido no nulles, jo rezonanses līdz šim nav bijis. Bet tas nenozīmē, ka nevari iegūt jaunus Gaismas draugus! Kāpēc ne!?
Bieži vien tevi pie tavas gaismas skolas atvedīs neapzināta spēcīga vilkme. Bet, ja tev ir stiprs, fiksēts prāts ar spēcīgām projekcijām vai grāmatu gudrībām, tad tas var vilkties ilgāk.
Es personīgi lieku lietā vairākas metodes, lai saprastu, vai konkrētā skola vai mantra mani stiprina vai vājina… Es strādāju tikai ar tiem, kas mani stiprina. Starp citu, vājināt var arī mantras no pilnīgi labas, stipras visaugstākajā gaismā sakņotas skolas. Tad tas vienkārši nozīmē, ka tas ir cits ceļš, kas konkrēti man šai posmā/dzīvē nav paredzēts. Mēs nevaram iet visus ceļus vienlaikus.
Tātad atslēgvārdi: vertikalitāte, prāta klusums, augšuptiecība, atvērtība, nereaģēšana, ļaušanās…
Kā tas izskatās praktiski?
Es apsēžos klusā, rāmā meditācijas telpā, neviena netraucēts, visi gadžeti izslēgti, savā jau “sastrādātajā” prakses vietā un 10 minūtes vēroju prātu, palēnām nonākot arvien dziļākā klusuma un miera stāvoklī.
Vietai ir liela nozīme. Ja tev ir savām praksēm veltīta īpaša, tīra, sabalansēta telpa, tā palīdzēs, sevišķi, ja tajā praktizēsi ilgstoši! Lūgšanas/mantras rezonanses mirdzums to piepildīs!
Tāpat arī – sēdi labā pozā. Svarīgākais ir taisna mugura. Pārējo koriģē atbilstoši savām vēlmēm un fiziskajam stāvoklim. Protams, kad būsi sasniedzis apgaismību un tavs centrālais kanāls būs pārvērties par mirdzošu centrālo pīlāru trīs metru diametrā, tad pozai nozīme būs visai maza, bet pagaidām – tai ir būtiska nozīme.
Ļoti svarīgs ir fizisks nekustīgums. Nekustīgs ķermenis << >> mierīgs prāts, un otrādi: nemierīgs prāts << >> nemierīgs ķermenis. Šīs korelācijas ir ļoti spēcīgas. Tāpēc vienkārši likt sev sēdēt absolūti nekustīgi (te gribasspēks noderēs) ir visai efektīvs ceļš uz vismaz daļēju prāta rāmumu vai vismaz kādu pieredzes izrāvienu, jo sākumā ķermenis darīs visu, lai izkustētos, pat ļoti ērtās pozās.
Tad es sāku skaitīt attiecīgo mantru vai lūgsnu. Es zinu, ka tā man der, man ar to ir rezonanse. Daru to savā vertikālajā kanālā (vai arī augstu, augstu sev virs galvas). Un daru to ar tik daudz beznosacījuma mīlestības un pateicības, cik vien varu sakopot.
Cilvēciskās duālās dabas dēļ (vai varbūt tādēļ, ka smadzenēm ir divas puslodes?) mēs varam ļoti viegli mehāniski skaitīt vienu lietu, bet domāt citu. Tieši tas daudzu prātā bieži notiek, kad tiek skaitītas mantras vai lūgsnas. Šāda prakse dod maz augļu.
Triks ir apzināti likt šai duālajai iedabai strādāt mūsu labā: kad esmu sācis skaitīt mantru, es itin kā sadalu savu apziņu mentālajā aspektā (kreisā smadzeņu puslode), un lieku to lietā, lai tīri tehniski skaitītu lūgsnu/mantru, bet visu savu fokusu novirzu uz emocionālo aspektu (labo smadzeņu puslodi), tiecoties sajust mantras enerģiju. Un daru to no sirds, ar maksimāli lielu mīlestības sajūtu.
Tas ir viegli. Tieši šī pieeja caur sajūtu aspektu teicami rezonē ar mūsu dabisko atpakaļtiecību pie Gara, tāpēc visai drīz mantru un mani pašu “ietin” viegla vibrācija (un gaisma utt.), kas ir patiesā atslēga un ceļš uz tās Avotu.
Nav nozīmes, cik 108 tūkstoš reižu mantru noskaitu. Nozīme ir tam, cik labi es sajūtu vibrāciju, kas stāv “aiz” tās.
Kad šī vibrācija ir pietiekami stipra, bet prāts nemainīgi nodarbināts ar mantras vai lūgsnas skaitīšanu, es caur sajūtu vienkārši ļaujos šai fona klusajai vibrācijai, cenšoties sajust tajā “iebūvēto” atpakaļplūsmu. Un nekļūdīgi, vienā brīdī – reizēm ātrāk, reizēm vēlāk –, nedarot neko citu, vien ieslēdzot savu augšuptiecību uz Absolūtu – mūsu rezonanses galveno kopsaucēju ar īstenām Gaismas skolām un būtnēm – es nonāku ļoti spēcīgā rezonansē ar to Gaismas skolu vai būtni, kas “stāv” aiz konkrētās lūgsnas vai mantras. Un ļaujos. Ļaujos pašam procesam, un augstāko spēku lielākai gudrībai. Viss.
Šajā procesā pieredzes un fenomenu spektrs ir ļoti plašs, bet viens kopsaucējs varētu būt svētlaime. Kādam citam varbūt tā būs arī “maģiska izdziedināšana”. Kādam – dziļa sapratne par savu vietu šai pasaulē…
Ja jums patiešām izdosies uzturēt šādu labu stipru rezonansi ar šiem Gara gaismas slāņiem, jūsu smadzeņu bioķīmija dejos svētlaimē – tik labsirdīgu endorfīnu, serotonīna, dopamīna kokteili jūs nedabūsit ne ar kādiem biohakinga centieniem, nootropiķu stekiem vai tripiem ar dabas vielām. Neviens novembra-februāra pelēkais rīts jums nešķitīs depresīvs!
Skaitot kādu lūgsnu vai mantru ilgstoši, diendienā, jūs izveidosit tik spēcīgu rezonanses saikni, ka rezonansē ar konkrētās skolas gaismu nonāksit vien dažu minūšu laikā pēc prakses uzsākšanas. Ambrozija un debesmanna par brīvu!
Turklāt jāsaprot, ka komunikācija ar šiem plāniem lielā mērā notiek caur jūsu Garu. Caur šīm praksēm un it īpaši caur klusuma stāvokļiem tas beidzot panāk priekšplānā un sāk elpot daudz tiešāk šajā, fiziskajā pasaulē. Tas, iespējams, radikāli mainīs jūsu šābrīža personas intereses, vēlmes un dzīves gaitas… Ja augstākie spēki redzēs (un viņi redz jūs visā pilnībā, visu jūsu netīro veļu, visus skeletus skapī), ka varat dot īpaši daudz gaismas šai pasaulei, iespējams, jums tiks dots vairāk nekā citiem, lai dotu tālāk!
Sarakstīts sarežģīti, bet princips ir būtībā vienkāršs. Lūk, rezumē:
Sajūti savu vertikāli, skaiti mantru vai lūgsnu, dari to no sirds, ar augšuptiecību, fokusējoties ne tik daudz uz vārdiem, bet gan uz sajūtu un vibrāciju, ko tā palēnām ap tevi rada. Kad tā kļuvusi stipra, liegi pieslēdzies šai vibrācijai un sajūti tajā esošo atpakaļplūsmu uz tās Avotu. Ļauj tai sevi nest nekontrolējot. Viss.
P.S. Ja tev patika raksta sākumā izklāstītā doma par maiju/Māyā – mūsu realitātes hologrammu un realitātes pirmelementu pulsācijas mentālo centrbēdzi un emocionālo centrieci kā tās “mirgoņas” pamatkustības, tad labs triks ikdienā ir pamēģināt mīloši sajust šo centru un centrtieci it visā, ko redzi. Būtībā tas ir: redzēt visā atpakaļceļu pie Dieva.
Lūk, ko raksta Ibrahims Karims:
“If we want to find the BG3 power spots in the grains of sand in the desert or the molecules of the air, we must be able to visualize the endless spots of light within the perceived pictures or project a word of prayer onto them to manifest their centers. (..) The projection of Divine light from within will have created the color luminescence of perceived reality. The Divine light is, however, still present in the essence of colors. By turning our attention to the light at the essence of the colors we resonate with it. This resonance is a two-way amplification of the BG3 quality.”
Man personīgi šāda šķietami tīri mentāla ģimnastika – sajust visas esības centrus un to centrtieci – dažkārt ir ļāvusi piedzīvot visai neduālus un svētlaimīgus stāvokļus arī ikdienā. Būtiski šajā ir noturēt pastāvīgu sajūtu uz šo iekšējās centrtieces plūsmu – realitātes dabā iebūvēto ikkatra atoma mūžīgi aktīvo un ik mirkli notiekošo atgriešanos pie Absolūta – it visā, ko redzi. Redzēt it visā tā atpakaļtiecību uz Avotu ir dot tam svētību, palīdzot iemirdzēties to transcendences atpakaļceļam…
Arī šī centrtiece ir stabils pamats Garam, gluži kā klusuma telpa dziļās praksēs, bet šoreiz – arī ikdienas kņadā un ņirboņā. Ir tā vērts! Būs pārsteigumi!
- Prāta klusuma un dzidrības treniņš
(mana interpretācija par Franca Bardona “Initiation Into Hermetics” 1. posma mentālajiem vingrinājumiem)
Mērķis
Mērķis ir kultivēt noturīgu apziņas centru, pilnveidot spēju pārvaldīt prāta saturu un padziļināt apzinātu piekļuvi rāmajam klusumam “aiz” tavām domām – ceļam uz tavu dziļāko būtību.
Pārskats
Prāta skaidrība un klusums nerodas pati no sevis – to kultivē. Tālāk minētās trīs prakses veido pakāpenisku iekšējās prāta pārvaldības ceļu:
1. Rāma vērošana – domu un domformu vērošana nereaģējot.
2. Aktīva kontrole – domu un domformu aktīva novēršana.
3. Koncentrācija – vienas domformas fokusēta noturēšana.
Katra prakse ir vērsta uz citu tava mentālā lauka slāni. Veicot šos vingrinājumus katru dienu, tu pakāpeniski samazināsi iekšējo mentālo “troksni” un nonāksi saskarsmē ar dziļu iekšējā miera un svētlaimes stāvokli.
1. Rāma vērošana – tumšais fons
Sēdi pilnīgi nekustīgi. Turi muguru taisnu, izslēdz visus traucējošos elementus un gadžetus un aizver acis. Šīs prakses laikā tavs vienīgais mērķis ir saglabāt apzinātību, nesekojot domu un domformu virtenēm, kas dzimst tavā prātā.
Ļauj savam fokusam viegli koncentrēties uz tumšo iekšējo telpu, kas rodas, kad aizver acis – “mentālo fonu”. Domformas nāks un ies: tēli + emocijas, atmiņas, iekšējais dialogs. Tavs uzdevums ir vienkārši novērot tās, nereaģējot un neiesaistoties. Ļauj tām peldēt kā mākoņiem debesīs, kamēr pats rāmi saglabā saikni ar kluso, stabilo telpas matricu “aiz” šī satura.
Ja kaut kas atkārtojas vai izraisa spēcīgas emocijas, izdari mentālu atzīmi un pēc tam pieraksti dienasgrāmatā – tās ir vērtīgas norādes papildu introspekcijai par savu personības struktūru un tiem aspektiem, kurus varbūt tajā nevēlies redzēt.
Mērķis: 10 minūtes netraucētas, rāmas novērošanas, nepazaudējot sevi domu un emociju virtenēs vai vizuālās fantāzijās.
2. Aktīva kontrole – mentālais sargs
Tagad tu uzņemies aktīvāku lomu. Fokusējies uz to “slāni”, kurā domas pirmo reizi sāk raisīties, – uz brīdi, kad tās dzimst. Tavs uzdevums ir noķert pašu pirmo domformas aizmetni, pirms tas pagūst piedzimst.
Runājot tēlaini, tu esi kā cietokšņa mūru sargs, kas veras tumsā, vai fotogrāfs, kas nekustīgi gaida, kad no džungļiem iznirs kāds rets putns, vai vārtsargs, kas stāv vārtos un uzmanīgi seko līdzi jebkurai uzbrucēju kustībai… Tava pozīcija ir aktīva, tu esi vienmēr gatavs, vērīgs.
Tiklīdz parādās kāds saturs – vārds, attēls, iekšējās kustības uzplaiksnījumu –, tu to nekavējoties izklīdini. Ne ar spēku, bet ar modru klātbūtni, īslaicīgi fokusējot uz to savu uzmanību un atkal atgriežoties pie prāta fona matricas.
Ja šo cītīgi vingrināsies, iemācīsies sajust ļoti specifisku, ļoti īslaicīgu vibrāciju, kas rodas, kad sāk veidoties jebkāda jauna domforma. Tas ir kā tāds ēterisks slēdzītis tavā galvā. Ja spēj to sataustīt, spēsi to ieslēgt un izslēgt pēc vajadzības. Tā būs ļoti noderīga spēja.
Būtībā noturēt tīru prātu nav nekāda augstākā pilotāža, ar pareizo tehniku un mazliet treniņa, pat ja sākumā tas šķiet neiespējami.
Mērķis: 10 minūtes nepārtrauktas modrības, noķerot un apturot jebkuru mentālo svārstību tās dzimšanas punktā.
3. Fokusēta koncentrēšanās – vienas domformas noturēšana
Trešajā praksē tu pavērs izaicinājumu otrādi: tā vietā, lai izšķīdinātu domas, tu izvēlies vienu – un noturi savā prātā tikai to.
Izvēlieties vienu objektu: lūgšanu, mantru, vizuālu tēlu (sakrālu objektu vai gluži pretēji – pilnīgi ikdienišķu lietu: brilles, sveci), skaņu, krāsu. Emocionāli uzlādētas domformas, nozīmīgus priekšmetus (piemēram, kādu savam bērnam vai otrajai pusītei piederošu lietu) bieži vien apziņā noturēt ir vieglāk, jo ar to tev izveidojusies saikne.
Tavs uzdevums ir noturēt tikai un vienīgi šo domformu apziņā bez jebkādiem traucējumiem
Mērķis: 10 minūtes nepārtrauktas koncentrēšanās uz izvēlēto domformu.
Piezīmes un sekošana progresam
Sāc ar 30 sekundēm katram vingrinājumam. Pēc tam palielini laiku: 1 minūte, 2 minūtes, 5, 10 minūtes. Izmanto taimeri. Seko savam progresam introspekcijas dienasgrāmatā.
Var palīdzēt rožukroņa/kreļļu lietošana: turi rokā kreļļu virteni un ikreiz, kad pamani, ka prāts aizpeldējis – pusdienu fantāzijas, dažādas emocijas, bildītes, prātošana –, ar īkšķi pārliec vienu kreļļu lodīti uz priekšu, atgriezies pie prakses un beigās saskaiti visus “aizpeldējumus”. Tas radīs radikālu godīgumu pret sevi un redzamu apliecinājumu progresam.
Neceri, ka sākumā būs viegli. Sākumā tu aizpeldēsi līdzi domām pēc pārdesmit sekundēm. Neatlaidies! Viena tīra, no domām brīva minūte būs liels sasniegums. Tad divas, desmit, stunda… utt.
Klusuma parādīšanās
Pastāvīgi praktizējot, tu sāksi pamanīt kaut ko “zem”, “aiz”, vai “ap” savām domām: klusumu. Plašu, klusu klātbūtnes sajūtu.
Kad jūti, ka klusums ir kļuvis dziļāks, ļoti liegi pārej no konkrētā uzdevuma uz šo saikni ar šo dzidro klusumu. Vienkārši esi tajā un ļaujies. Nu jau tas būs viegli, jo domas būs beigušās.
Kad tu pieskarsies šai telpai, iespējams, radīsies sajūta, ka apstājas laiks, un tu attapsies pēc stundas, lai gan šķitīs, ka klusuma stāvoklī esi iegājis vien uz pārdesmit minūtēm. Iespējams, itin kā pazudīs fiziskais ķermenis. Ļoti iespējams, ka sajutīsi bezgalīgas izplešanās sajūtu, prieku, svētlaimi, varbūt arī dziļu izpratni par sevi un savu vietu šajā pasaulē.
Ļauj sevi nest šim klusumam – tās ir durvis uz tavu patieso “Es”. Jo redzi, lai tavs patiesais “Es” panāktos uz priekšu un atklātu sevi, ir vajadzīga apziņas ilgstamība. Šis prāta klusums ir lieliska, stabila, nemainīga, apzināta, klātesoša ilgstamība, kurā tam atklāties.
Jo vairāk uzturēsies šajā klusumā, jo vājāka kļūs disfunkcionālu domu vai emocionālas reaktivitātes vilkme tavā psihē. Apvienojot šo centrēto esību klusumā ar domu izšķīdināšanas prasmi (2. vingrinājums), tu sāksi pārveidot visu savu mentālo ekosistēmu un pārraut atkarības saites no stimuls-reakcija shēmām. Tas ļoti pozitīvi iespaidos gan tavu psihisko, gan pat arī fizisko veselību.
Lai sasniegtu 10 minūtes katram vingrinājumam, var paiet vairāki mēneši, kādam varbūt ilgāk, atkarībā no tavas psihes struktūras, prakses regularitātes, fokusa, ļaušanās spējas utt.
Šo vingrinājumu sakarā rekomendēju:
Mark Rasmus – grāmatu un saturu
https://www.amazon.de/-/en/Back-Door-Into-Hermetics-Initiated/dp/1735771406
Rawn Clark ir ļoti labi video:
https://www.youtube.com/watch?v=rbO9csEPGwc
Sixty Skills – arī ir ļoti labi resursi
Beigu piezīme
Piebildīšu, ka netīrs, nemierīgs prāts var rasties daudz un dažādu iemeslu dēļ, ne tikai mentālās pārvaldības neesības un neapzinātībās dēļ, piemēram: zems fiziskās un/vai vitālās enerģijas līmenis, nesabalansētas enerģijas, orgānu darbības traucējumi, samskaras (“rētas”, “traumas” un ieslēgumi astrālajā ķermenī no šīs vai iepriekšējām dzīvēm), dažādas pašspēlējošas psihoemocionālas shēmas, kas ieguvušas teju pusautonomu raksturu, ikdienas stress, pārmērīgi liela apjoma nevajadzīgas informācijas patēriņš (sociālie tīkli utt.), kā arī drusku ezotēriskākas lietas, tādas kā astrālie parazīti, saiknes ar neforšiem egregoriem vai būtnēm…
Jāsaprot, ka mēs esam atvērtas enerģijas struktūras ne vien fiziski (mēs elpojam, ēdam utt.), bet arī visos smalkajos plānos bez izņēmuma. Mēs “ēdam” un “elpojam” katrā no tiem.
Plašāk par to varbūt citreiz. ↩︎
Ja vēlies redzēt vairāk šādu rakstu, vari mani atbalstīt: